Aktuāli!

Nākamās skolēnu un darbinieku testēšanas reizes paredzētas 23.septembrī un 7.oktobrī.

Tā kā rodas arvien vairāk jautājumu, kas ir karantīna un kas ir jāievēro, lūgums iepazīties ar skaidrojumu: https://covid19.gov.lv/covid-19/drosibas-pasakumi/karantina.

Ja tiek pārkāptas epidemioloģiskās drošības prasības un pandēmijas laikā noteiktie ierobežojumi vai aizliegumi, fiziskām personām sods var sasniegt līdz 2000 eiro!

Izstādes un jaunumi muzejā

Ikšķiles ciemata un skolas aktīvisti LTF laikā un barikādēs
2019-01-14

Atmodas laiks Latvijā 80. gadu beigās sākās gluži kā pavasaris. Kad rudenī rezerves un spēki krāti un visu dziļo ziemu ne vien tērēti, bet arī saprātīgi taupīti, pavasarī tie ar trīskāršu spēku laužas brīvībā – sadragā upēm ledus vākus, aizskalo sniega sārņus un rauj snaudošos pumpurus vaļā.

Reiz sensenos laikos, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, bet cukuru pārdeva uz taloniem, dzejnieks I. Ziedonis, dižkokus atbrīvodams un Ikšķiles Kābeļkalna krūmus cirzdams, aizšķīla domu par Latvijas Kultūras fondu. No mazas dzirksteles iedegās liels ugunskurs, ko ar savu ierosmi un zināšanām Ikšķilē kūra Villerušu ģimene – Vaida un Kārlis, Dagmāra un Valdis ar dēliem Uģi, Mārtiņu un Juri, Lija un Jānis Karlovi, Silvija un Lelde Ķezes, Rita Pakalne, Arvis Pope, Marga Tetere, Kārlis Valdmanis, Vija Freimane, no skolotājiem – Jānis Hartmanis, Ausma Grīsle, Līga Driķe, Baiba Astre‑Pelčere, un daudzi citi, izveidojot Kultūras fonda Ikšķiles kopu. Piemiņas izstāde novadniekam grafiķim Oļģertam Ābelītem Meliorācijas pārvaldes zālē, ģimenes senlietu izstāde „No vecmāmiņu pūra lādes” Kultūras namā, strēlnieku cīņu un atdusas vietu sakopšana Nāves salā, Ikšķiles kapsētā, Kaparāmuros un pie Mazās Juglas. Arvis Pope un vēstures skolotājs Jānis Hartmanis atdzīvināja strēlnieku un jūrnieku tēmas. Par tradīciju kļuva skolēnu piedalīšanās šajās norisēs gan kopā ar skolotājiem, gan vecākiem – talkas strēlnieku piemiņas vietās, ekskursijas uz Ainažu jūrskolu, atceres brīži Lāčplēša dienā Ikšķiles kapsētā pie strēlnieku pieminekļa.

Kultūra sākas ar sakoptu dzīvesvietu, tāpēc Kultūras fonda aktīvisti ķērās pie apkārtnes mežu izmēšanas, kas bija pārpilni ar sadzīves atkritumiem. Vieni tīrīja, citi piemēsloja. Tas viss ir aprakstīts Ikšķiles 2. almanahā, un tas bija piecas minūtes pirms Tautas frontes dzimšanas, tāpēc Ikšķilē augsne bija labi sagatavota politiskajai atmodai. Tieši Latvijas Kultūras Fonda kongresā pieņēma drosmīgo rezolūciju „atdalīties no PSRS Kultūras fonda”, kurā vārds „atdalīties” bija ar īpašu emocionālu slodzi.

Tautas politiskajai Atmodai vārti pamazām vērās, un ikšķilieši vieni no pirmajiem reģistrēja savu LTF grupu, kurā bija liela daļa LKF kopas dalībnieku. Arī skolotāji nepalika malā, tā bija iespēja skaļi pateikt to, kas sen jau domāts un reizēm klusos darbos realizēts – ideju par savu demokrātisku Latvijas valsti ar savu valsts valodu – latviešu valodu. Ikšķiles pamatskolas pirmie aktīvisti bija: Antoņina Trapša, Līga Driķe, Vilma Ģiga, Jānis un Zane Hartmaņi, Aivars un Virgīnija Birkmaņi, Ilze un Roberts Kulpes, Janīna un Māris Priedes, Alma Mihalovska, Anna Indāne, Baiba Astre‑Pelčere, Maija Marksa, Pēteris Neilands, Maira Lepse, Gaida Veržboviča, Ināra Cērpa, Ilga Tolstova, Ilze Puncule.

1988./89. mācību gads Ikšķiles skolā bija lielo pārmaiņu laiks tāpat kā visā valstī. Politiskajā gaisotnē virmoja nacionālās atmodas strāvas, bet skolai mainījās vadība – aizgāja direktors Kārlis Kančs un pensionējās mācību pārzine Erna Daubere. Pēc Daugavpils pedagoģiskā institūta beigšanas uz Suntažiem bija norīkota jauno speciālistu ģimene – matemātiķi Vija un Gunārs Pabērzi. Rajona vadība nolēma, ka Gunāram Pabērzam direktora amats jāturpina Ikšķilē. Jauno mācību gadu Ikšķiles pamatskolā sāka jauna skolas vadības komanda – direktors Gunārs Pabērzs, direktora vietniece mācību darbā Anna Bernāne (kura drīz devās bērna kopšanas atvaļinājumā un kuras vietā nāca ģeogrāfijas skolotāja Alma Mihalovska) un direktora vietniece audzināšanas darbā Līga Driķe.

Pārmaiņas vienmēr nāk gan ar cerībām un ticību, gan ar bažām un nedrošību. Valstī viss politiski un ekonomiski virmoja un mutuļoja, un tā bija dubulta slodze skolas vadībai un pedagogiem divvalodu izglītības iestādē. Jaunajam direktoram bija jāiejūtas kolektīvā, kurā bija gadiem ilgas stipras profesionālās un sadzīviskās tradīcijas, jāsāk gadiem gaidītā skolas piebūves celtniecība un vēl jāpagūst uztvert laikmeta pārmaiņas un saprātīgi uz tām reaģēt. Direktoram G. Pabērzam tas izdevās, nelaužot vecās tradīcijas, bet ar sapratni sekojot līdzi metodiskajam darbam, ieklausoties pieredzes bagāto skolotāju vērtējumā, bet nebaidoties atbalstīt jaunās vēsmas un strāvojumus. Ne vienmēr bija viegli sabalansēt jautājumus un nostādnes divvalodu skolā nacionālās atmodas laikā. Šķiet, ka direktora kabinets gadiem nebija pieredzējis tādu vecāku pieplūdumu ar tik pretējiem uzskatiem, nostājām un prasībām. Vieni nāca ar ierosmēm un atbalstu skolas attīstībai, citi ar aizvainojumu un pāridarījuma sajūtu. Gunāra Pabērza ierocis bija nosvērtais raksturs, tolerance, spēja ieklausīties, prasme atrast kopīgu valodu ar dažādi domājošiem un drosme pieņemt lēmumus izšķirošos brīžos, kā arī atbalstīt skolotāju daļas aktīvu darbošanos LFT grupā, jo mācību darbs, kas ritēja 2 maiņās, bija jāsabalansē ar dalību politiskajos notikumos, kas ritēja strauji un kuros gribējās būt klāt un savu nostāju paust.

Politisko notikumu straujā attīstība rāva līdzi gan skolotājus, gan skolēnus, gan vecākus. Nāca jaunas idejas un ierosmes skolas darbā. Izveidojās skolas padome, kurā pirmoreiz bija trīspusējā pārstāvniecība – skolēni, skolotāji un vecāki. Pionieru organizācija mēģināja rast jaunu nacionālo risinājumu, izveidojot pirmās „auseklīšu” grupas, vēstures skolotāja Jāņa Hartmaņa rosinājumā ieskanējās skautu un gaidu vārds. Vizuālās mākslas skolotāja Baiba Astre‑Pelčere noauda skolas karogu, kurā bija ietverti vēsturiskā Elkšņu skolas karoga motīvi un devīze „Augsim tautas cerībai!” Skolā nebija lielas pretestības jaunām ierosmēm, ja mērķis bija pozitīvs, attīstošs un bērnus darboties rosinošs. Veidojām jaunas mācību programmas, orientētas uz nacionālo vērtību izglītību, sevišķi komplicēti tas bija mūsu divvalodu skolā. Aktualizējās jautājums par latviešu valodas kā valsts valodas statusu. Ikšķiles iedzīvotājiem tika rīkoti vakara kursi latviešu valodas apguvei, kursus vadīja skolotāja Maija Korotkēviča. Beidzot ķērāmies pie sencerētā sapņa īstenošanas –izveidot savu vidusskolu savā pilsētā un  saviem bērniem. Vecāku padomes vārdā aktīvi rīkojās Pēteris Romanovskis un Daina Feifa, lai pārliecinātu rajona izglītības vadību par šādu nepieciešamību. Līdz ar to nenovēršama bija viedokļu dažādība pedagogu kolektīvā, vecāku redzējums, skolēnu vēlmes un birokrātijas labirinti, kā arī daudzās vajadzības – mācību programmas, skolotāju nodrošinājums, materiāli tehniskā bāze, skolas telpu paplašināšana ar piebūvi, kura vēl nav sākta celt. Strīdos dzima patiesība, un sapnis īstenojās.

Ielikām pamatakmeni skolas piebūvei un reizē vidusskolai, un pēc ilgiem gadiem Latvijas himna „Dievs, svētī Latviju!” atkal atskanēja Ikšķilē. Himnas atskaņošana tobrīd bija drosmīgs kolhoza „Juglas zieds” pūtēju orķestra vadītāja Miķeļa Šmita lēmums, kuru tūliņ atbalstīja Gunārs Freidenfelds, jo Latvijas brīvvalsts himna vēl nebija oficiāli atzīta. Sarežģījumi sākās ar notīm, jaunajiem mūziķiem melodija bija sveša. To ātri atrisināja mūzikas skolotāja Gaida Veržboviča, uz mašīnas motora pārsega uzliekot nošu līniju lapu un pēc sava tēva Pāvila spēlētās melodijas ātri pierakstot nošu rakstu. Pūtēji ātri uztvēra darāmo. Kamēr amatpersonas teica runas pagalmā, himna ātri tika samēģināta pie skolas ārdurvīm, lai lepni noskanētu būvbedres malā pamatakmens ielikšanas brīdī un dotu svētību pārmaiņām skolā. Zem akmens iegūla arī skolotāja A. Birkmaņa gatavotā vēstījuma kapsula ar ziņām nākamajām paaudzēm.

Mācītājs Alvis Sauka 1989.gada 1. septembri sāka, iesvētot absolventu dāvināto Latvijas karogu, kas lepni uzvijās augstu mastā skolas pagalmā, vēstot par jaunu laiku sākšanos.

Atklāja vidusskolu, lai gan piebūve vēl nebija pabeigta un telpas bija šaurākas par šaurām. Pirmā 10. klase sāka mācības Ikšķiles vidusskolā audzinātājas Maijas Marksas vadībā. Skolas piebūves celtniecības laikā direktoram G. Pabērzam gribot negribot bija jākļūst par būvuzraugu, sagādnieku un būvkonstruktoru vienā personā. Vēl ekonomikā stipri turējās padomju laiki, kad nekā nav un viss ir jādabū. Tam procesam mēs redzējām tikai ārpusi – būvmateriālu kravas, celtniecības mašīnas, celtniekus, darba troksni, bet aiz tā visa bija direktora rūpes, raizes un enerģija. Vecāku Dagmāras un Valda Villerušu aicināti, skolā uz radošu domu apmaiņu sanāca Ikšķilē dzīvojošie mākslinieki, lai apspriestu savu devumu jaunās piebūves mākslinieciskajā noformējumā. Tā skola ieguva Mākslas akadēmijas studentu gleznojumu pie kāpnēm uz garderobi un mākslinieces Valijas Liepiņas lielformāta gleznu, kas vēl aizvien rotā sienu pie skolas muzeja un atgādina par senajiem notikumiem līvu ciemā Daugavas krastā.

Atsākām Ziemassvētku un Lieldienu svinēšanas tradīcijas skolā. Pēc pirmā Ziemassvētku jampadrača blaumaniskās noskaņās kultūras namā izstaigājām vecās skolas telpas, kadiķu zarus kūpinot, lai vecais, nelabais aiziet un jaunais, labais nāk vietā. Lieldienās raibi krāsotas olas ripoja pa skolotāja Vitālija Gasparenoka gatavoto renīti pļaviņā iepretim skolai, bet devītklasnieka Valda Kulpes gatavotās šautras pirmklasnieki lidināja pāri estrādes kalnam, atdzīvinot seno līvu tradīciju lielos putnus pāri jūrai dzīt viņzemē un mazos putnus sagaidīt šaizemē. Folkloras un tautas dzīvesziņas tradīcijas stiprināja gan mūzikas skolotāja G. Veržboviča, gan viss sākumskolas radošais kolektīvs direktora vietnieces I. Kulpes vadībā. Sākās arī labdarības kustība – ar ziedu pušķiem Ikšķiles pensionētajiem skolotājiem Skolotāju dienā, vientuļo pensionāru apciemošanu Ziemassvētkos, Lieldienās un Jāņos, labdarības koncertiem un dāvaniņām Ropažu pansionāta iemītniekiem. Skolēni ar lielu prieku un atbildību iesaistījās puķu lasīšanā un pušķu gatavošanā, olu krāsošanā, vainagu pīšanā, dāvanu vākšanā un iesaiņošanā. Koncertu sagatavošanā liels ieguldījums bija mūzikas skolotājām Gaidai Veržbovičai un Līvijai Muskai. Mājturības skolotājas Ilgas Tolstovas un pensionāres, sengaidas un pretošanās kustības dalībnieces Lonijas Šneideres vadībā nodibināja pirmo gaidu un guntiņu pulciņu, gaidu kustībā iesaistījās arī latviešu valodas skolotāja Līga Driķe un vēlāk pārņēma gaidu vadību. Pamazām labdarības darbi palika tikai gaidu ziņā, iesaistot arī citus skolēnus, skolotājus un vecākus, kas vēlāk izveidojās par stabilu skolas tradīciju. Atjaunoja ticības mācības pamatu mācīšanu skolā, Bībeles stundas vadīja skolotājas A. Trapša luterāņu bērniem un L. Muska katoļu bērniem. Skolotāja A. Trapša vadīja arī svētdienas skolu un iesvētes mācību grupas Ikšķiles luterāņu baznīcā un palīdzēja daudziem bērniem un jauniešiem iepazīt Bībeles vārdu un iet kristīgās ticības ceļu. Skolotāja Janīna Priede rīkoja lūgšanu brīžus skolotājiem.

Atmoda piedzīvoja savu kulmināciju ar Neatkarības deklarācijas pasludināšanu 1990. gada 4. maijā un melno stundu uz barikādēm 1991. gada janvārī. Barikāžu aizstāvju vidū bija direktors Gunārs Pabērzs, vēstures skolotājs Vilnis Klinovičs, sākumskolas skolotājas Antoņina Trapša un Vilma Ģiga. Mājās palikušie skolotāji aktīvi iesaistījās kolēģu stundu aizvietošanā, lai neciestu skolas mācību darbs, un sekoja līdzi notikumiem Rīgā, reizēm ar drebošām sirdīm, jo neziņa par notikumu pavērsienu bija liela, bet brīvības alkas ne mazākas. Arī skolēnu vidū satraukums bija jūtams, jo daļa vecāku bija turpat – barikādēs.

Lielu notikumu griežos ir arī viegli kļūdīties, un tāda nelabojama kļūda piemeklēja Ikšķiles skolu, tobrīd jau vidusskolu. Jaunievēlētie domes deputāti, bez pieredzes demokrātiskā pašvaldību darbā, balstoties un subjektīvu informāciju un secinājumiem, apšaubīja skolas vadības kompetenci un pieprasīja direktora G. Pabērza atkāpšanos no amata. Tikai daži drosmīgākie skolotāji izteica klusu atbalstu direktoram, pārējie... Daži tūliņ pieslējās deputātu viedoklim, par savējo galvu nelauzot, daži priecājās par iespēju realizēt savas slēptās domas un nodomus, vairākums nogaidoši klusēja. Šobrīd vairs nav nozīmes meklēt un atcerēties vainīgos, jo laiks sadziedē daudzas brūces, tikai atmiņu apcirkņos paliek kāds ēnains stūrītis.

Bet tas bija skaists laiks, ideju un ideālu laiks, kas laikam tāpēc arī ir skaists, ka palicis idejās un ideālos. Uz zemes tik zvaigžņu putekļi nokrituši, toties no Brīvības zvaigznēm.

Direktora vietnieces audzināšanas darbā Atmodas laikos

Līgas Driķes atmiņas no Ikšķiles vidusskolas muzeja fondiem