No 8.janvāra līdz 8.februārim Ikšķiles vidusskolas bibliotēkā ir skatāma leļļu izstāde “Etno elegance mīļlellīšu pasaulē”.

    Katrai lellītei ir savs stāsts – dažas bērnībā bijušas Lietišķās mākslas studijas (LMS) «Tīnas» meistaru rotaļu biedrenes, citas atdāvinājuši tuvinieki, vēl citas «paglābtas» lietoto preču veikalos. Visvairāk leļļu izstādei saposusi Tīnūžu Tautas nama vadītāja Valda Kurša.  Kad viena no studijas dalībniecēm uz nodarbību atnesa savu bērnības lelli pašdarinātā tautas tērpā, Valdai radusies ideja par citu lellīšu ietērpšanu. To ar prieku uztvērušas un īstenojušas arī citas «Tīnas» meistares. No Valdas bērnības neviena lellīte gan nav saglabājusies. Izstādē redzamās iegādātas second hand veikalos, jo, kā pati autore smej, tās vienkārši kliegušas, lai viņa nopērk, un laikam jau visam notiekošajam ir sava nozīme – tagad izstādes apmeklētāji ne acu nespēj novērst no šā skaistuma. Valda stāsta, ka, gatavojot lellītes izstādei, visgrūtāk bijis izveidot detaļas, piemēram, pagatavot mazmazītiņas pastalas, ko mazajām modelēm vilkt kājās.

    «Tīnas» audēja un rokdarbniece Inguna Ojere, atzīst, ka rotaļāšanās ar lellēm – tā nebūt nav blēņošanās vien. «Sagatavot tērpu mazai lellītei, tas reizēm varbūt ir daudz atbildīgāk, sarežģītāk un nopietnāk, nekā izgatavot kādu lielu darbiņu, lai gan bez lielā darbiņa nebūtu iedvesmas tam mazajam. Manuprāt, tā ir lieliska iespēja saprasties ar bērniem un savu iekšējo bērnu, tā ir iespēja pievērst jauniešu uzmanību etnogrāfiskām lietām – sākumā caur rotaļu, caur spēli, vienkāršām, nesarežģītām lietām, kas nav piesaistītas kādiem kanoniem, bet ar laiku, rotaļājoties, tas viss slīpējas. Nīcas lellītes veidotas autentiski, kronis – brunči,  villaine.  Lellītes nav piesaistītas kādam konkrētam novadam, bet tas viss tapa, it kā rotaļājoties.

    Arī lielām meitenēm reizēm patīk būt mazām un spēlēties ar lellēm.

Muzeja pedagogs Dace Jansone