Aktuāli!

Ministru kabinets ceturtdien 07.01.2021. nolēma pagarināt ierobežojumus vēl līdz 25. janvārim. 1.-4. klašu skolēniem ziemas brīvdienas tiek pagarinātas līdz 22. janvārim, bet 5.-6. klašu skolēniem mācības attālināti sāksies 11. janvārī.  7.-12. klases turpina jau iesāktās mācības attālināti.

 

Jaunumi

Janvāra barikāžu atceres 30. gadadiena – svarīga un atzīmējama
2021-01-13

Balts, ziemīgs un kluss šogad pienācis janvāra vidus, kad skolu ēkas ir skumīgas un  tukšas, jo bērni sēž mājās pagarinātajā brīvlaikā vai lielākie - pie datoriem attālināti mācās. Tāds nu ir jāpārdzīvo mums tas briesmīgais vīrusa pandēmijas laiks.

Arī pirms 30 gadiem bija īpašs laiks – barikāžu laiks Baltijas republikās, kad tauta pulcējās vienkopus galvaspilsētās, lai aizsargātu valstu stratēģiski svarīgos objektus.

Bijām paredzējuši šo svarīgo gadadienu atzīmēt arī mūsu skolā kā katru gadu – ar pieaicinātajiem viesiem, ar izstādi muzejā, ar atmiņu dokumentēšanu, bet šogad iznāk strādāt attālināti.

Gribu atgādināt, ka tajās trauksmainajās janvāra dienās uz Rīgu būvēt barikādes un aizstāvēt Latvijas TV, radio un citas svarīgas iestādes devās arī daudzi ikšķilieši, arī mūsu skolas pedagogi un skolēnu vecāki. Esam savākuši datus par daudziem skolēnu ģimenes locekļiem, kuri piedalījušies dažādos veidos barikāžu notikumos. Citi sargāja svarīgos objektus, citi piegādāja produktus, citi, piemēram, skolotāji aizvietoja mācību stundās kolēģus, kuri bija aizbraukuši uz Rīgu aizstāvju rindās.

Par šo laiku mūsu bijusī skolotāja Līga Driķe atmiņās raksta:

“Arī mūsu skolas pedagogi bija barikāžu aizstāvju rindās: toreizējais skolas direktors Gunārs Pabērzs, vēstures skolotājs Vilnis Klinovičs, sākumskolas pedagoģes Antoņina Trapša, Vilma Ģiga un citi. Mājās palikušie skolotāji aktīvi iesaistījās aizbraukušo kolēģu mācību stundu aizvietošanā un sekoja līdzi notikumiem Rīgā. Ar drebošām sirdīm klausījās ziņas pa radio vai sekoja notikumiem Rīgā televīzijā, jo neziņa par notikumu pavērsienu bija liela, bet brīvības alkas ne mazākas. Arī skolēnu vidū jūtams satraukums, jo liela daļa viņu vecāku arī atradās starp aizstāvjiem Rīgā.

Tas bija skaists laiks – ideju un ideālu laiks. Uz zemes tik zvaigžņu putekļi nokrituši, toties no brīvības zvaigznēm.”

Skolas muzejā glabājas barikāžu aizstāvju pieraksta rullis, kurā mūsu skolas pedagogi, skolēni un darbinieki ir ierakstījuši savu vai savu ģimenes locekļu vārdus, kuri piedalījās barikādēs. Šis saraksts rullī katru gadu tiek papildināts un ir krietni garš. Piemēram, ”Amandas Adamovičas ome Inguna Bērziņa bija Vecrīgā ar privāto smago automašīnu kopā ar vīru un brāļiem, bloķēja ielu, cēla barikādes.”

Cits ieraksts, ko veicis skolnieks Ernests Levkāns ”mans opis Vitolds Levkāns veda pārtiku, bet ome Valentīna Levkāne gatavoja ēdienu.”

Meitene Paulīna Strupka raksta: “ Mans vectēvs Andris Imants Šufranskis apbalvots ar Barikāžu piemiņas medaļu.”

Tādu un līdzīgu ierakstu rullī ir daudz, un žēl, ka šogad nav iespēju mūsu skolēniem tos vēl papildināt.

Mēs priecājamies, ka skolas muzejā ir prāvs barikāžu dienu fotogrāfiju klāsts, ko nodevuši 2 slaveni ikšķilieši Roberts Jansons un Vitolds Mihalovskis. Nu jau abi ir devušies taisaulē, bet vēl pagājušā gada janvārī Vitolds Mihalovskis piedalījās mūsu skolas pasākumā un stāstīja skolēniem par to dienu notikumiem.

Roberts Jansons ir atstājis muzejam bildes, kurās redzami tieši ikšķilieši barikāžu rindās.

Muzejā glabājas arī barikāžu aizstāvju atmiņu pieraksti. Lai atsauktu atmiņā to dienu traģismu, ilustrēšu to ar, piemēram, Jāņa Kābeļa, mūsu skolas darbinieka Raivja Kābeļa tēva, atmiņām:

“1991. gada 13. janvārī mēs ar draugiem aizbraucām uz manifestāciju. Kad atgriezāmies mājās, zvanīja A. Stiliņš un teica, ka jābrauc uz Rīgu ar traktoriem “K 150 T”, par pulcēšanās vietu norunājām Lauksaimniecības ministriju. Kad visi ieradās, mūs sadalīja pa posteņiem. Mani un E. Kokarēviču kopā ar 2 smagajām mašīnām nosūtīja pie Ministru Padomes. 1. nakti dežurējām tur. Vienu iecēla par grupas vecāko. Tā ka nekas nenotika, nākamajā dienā es atbraucu uz mājām pēc siltākām drēbēm. Atgriezies Rīgā, es redzēju, ka mūsu postenis ir noņemts. Piezvanīju galvenajam, un viņš nosūtīja mani uz Brasas tiltu, jo tur esošās mašīnas un traktori bija nodedzināti. Divu dienu laikā mūsu postenim tika izdarīti vairāki uzbrukumi, kuru laikā daudzus barikāžu dalībniekus piekāva, kā arī šāva mašīnām un traktoriem pa riepām. Man arī nācās mukt gar kokiem, lai izvairītos no omoniešu lodēm. Pār mani bira zaru lietus, bet ievainojumus neguvu. Naktī starp uzbrukumiem izmēģinājām vairākus veidus, kā būtu labāk noslēgt ielu. Pāris minūšu laikā mēs to nobloķējām un paši noslēpāmies.

Kad Brasas tilta punktu likvidēja, mēs ar visu tehniku pārcēlāmies atkal pie Ministru Padomes. Mēs noslēdzām visas ielas, izņemot vienu, pa kuru piebraukt. Tur mēs dežurējām uz maiņām. Kad mana dežūra beidzās, es staigāju pa pilsētu, vērodams citu nocietinājumus.

Rīga izskatījās pavisam savādāka, valdīja liela cilvēku vienotība. Uz Rīgu brauca krievu virsnieki skatīties, kas notiek, jo paklīdušas baumas, ka latvieši aizstāvas ar ieročiem rokās un mēģina gāzt padomju varu. Viņi pārliecinājās, ka šīs baumas ir nepatiesas.

Daudzi Rīgas iedzīvotāji, arī krievi, nesa mums tēju, kafiju un apgādāja ar ēdienu. Visu diennakti Doma baznīcā notika dievkalpojumi. Tur bija arī ierīkots sanitārais punkts. Kino “Rīga” un “Spartaks” tika pārvērsti par vietām, kur varēja gulēt. Cilvēki, viens pie otra piespiedušies, gulēja uz saviem mēteļiem. Arī es tur atpūtos. Lai uzturētu možu garu, cauru nakti  rādīja filmas.

Naktīs uz ielām kurējās ugunskuri, pie kuriem pulcējās cilvēki. Tika rīkots konkurss par vislabāko piketa plakātu. Tad fantāzijai nebija robežu! Mēs staigājām no viena ugunskura pie otra un runājām ar pilnīgi svešiem cilvēkiem par dažādām tēmām. Nāca klāt daudzi ārzemnieki, kuri interesējās par to, ko mēs tur darām un kāpēc.

Pats stulbākais bija tas, ka, uzbrūkot omoniešiem, mēs nedrīkstējām neko uzsākt pret viņiem – aizstāvēties. Bija jānoskatās, kā viņi samet mūsu ēdiena krājumus ugunī un visu izvanda. Tajā brīdī mēs jutāmies bezspēcīgi un pazemoti. Vēlāk mēs uzzinājām, ka mūsu vidū bija arī stukači, kuri informēja omoniešus par mūsu tehniku, tās izvietojumu un mūsu aktivitātēm.

Vienu nakti pie mums atbrauca ātrās palīdzības mašīna, no kuras izkāpa vīrietis un piedāvāja mums spirtu. Mēs prasījām, cik par to būs jāmaksā, bet viņš atbildēja, ka mums  par velti. 

Apšaudes laikā kāds vecītis ar kruķiem ielīda blakus esošā traktora riepas apvalkā. Kāda cita omoniešu uzbrukuma laikā viens no mūsējiem palīda zem mašīnas. Omoniešu kareivis, to redzēdams, sašāva šīs mašīnas riepas, un tas, kurš bija palīdis apakšā, gandrīz vairs netika laukā. Citā reizē omoniešu uzbrukuma laikā kāds mūsējais paslēpās aiz traktora, omonieši šaudījās ilgi. Kad mūsējais pabāza galvu paskatīties, dabūja pa degunu.”

Būtu jauki, ka šie atmiņu stāsti vēl papildinātos, jo to dienu notikumi ir svarīgi un tie ir jāzina paaudzēm, kuras dzimušas pēc tam. Lai spēks un veselība to dienu aizstāvjiem!

Ikšķiles vidusskolas muzeja pedagoģe Anna Indāne

Barikāžu atmiņu rullis