Arī šogad norisinājās dzejniekam un reliģiju pētniekam Robertam Mūkam veltītais skolēnu jaunrades darbu konkurss, ko rīko Galēnu kultūrvēstures biedrība un Roberta Mūka muzejs.

Piedāvājam iepazīties ar Esteres Mitjkovas konkursam iesniegto darbu, par kuru tika saņemta Atzinība.

Cilvēku un Zemes sapnis

“Varbūt arī tā ir māka –

Dzīvot zem hermētiski noslēgta

Debesu vāka, –

Dzīvot ar circeņiem kopā…” (R. Mūks).

Kāpēc cilvēka mūžs uz šīs Zemes ir tik dažādu samezglojumu pilns? Tik bieži ir sajūta, it kā ietu pret straumi (vai varbūt likteni, vai Zemi?). Varbūt mierīga dzīve ir tikai sapnis… Bet sapņu spēks ir nenovērtēts.

Reiz ģenētikā bija kāds neparasts gadījums ar sudrablapsām. Norvēģijā parādījās sudrablapsu mazuļi platīna krāsā. Protams, cilvēki to pamanīja – kā gan varētu to neredzēt? Platīnkrāsas lapsiņu kažoki kļuva populāri modē. Loģiski, šādas lapsas jāpavairo! Bet, par spīti ģenētiķu pūlēm, nekā neizdevās iegūt tīru platīnkrāsas lapsu līniju – ik pa laikam parādījās arī parastas sudrablapsas -, tāpēc šo gadījumu sāka pētīt. Galu galā tika secināts, ka katrs lapsēns, kurš saņem divus platīna krāsu nosakošos gēnus, mirst vēl kā embrijs. Ja tā padomā, sanāk, ka cilvēki ir nogalinājuši ne tikai tās lapsas, no kurām varēja iegūt kažokādas, bet arī tās, kas nemaz nepiedzima, krustošanas pūļu dēļ.

Vai te neparādās cilvēka egoisms? Šķiet, mums vienmēr gribas vairāk, nekā vispār ir iespējams dabūt. Vai tas ir evolūcijas dēļ – stiprākais, vairāk nodrošinātais izdzīvo, vājākais mirst? Bet vai šāda atkarība no neiegūstamā mūs vispār padara spēcīgākus?

Uz ko mēs kā cilvēce tiecamies? “Mūžīgs ir sevis meklēšanas ceļš, sevis veidošanas ceļš.” (R. Mūks). Lai gan cilvēks it kā tiecas uz pilnību, piemēram, meklējot Dievu vai mēģinot radīt perfektu sudrablapsu, šķiet, ka tas notiek kaut kā pretēji tam, kādi apstākļi pastāv uz Zemes – daba nav perfekta.

Lai gan cilvēks bez Zemes nespēj izdzīvot, pasaule tam šķiet nepiemērota – salīdzinot ar pārējo dzīvo radību, tieši cilvēks ir pasaulei visnesagatavotākais. Katrs no mums pasaulē piedzimst kails un nevarīgs, kamēr ir putni, kas pēc izšķilšanās jau var skraidīt līdzi mātei. Varbūt tieši tādēļ cilvēkiem gribas iegūt vēl un vēl – mēs no sākuma esam “apdalīti”. Vai Māte Daba par mums aizmirsa, veidojot visas brīnišķīgās radības? Bet varbūt cilvēks pats aizmirsa… Un Māte Daba gaida sava pazudušā dēla atgriešanos… Bet cilvēks sapņo par Zemi, kas to pieņemtu (varbūt tāpēc veidojas teorijas par to, ka cilvēks nemaz nav no šīs planētas?).

Lai vai kā, mēs pašlaik dzīvojam uz šīs Zemes, jā, tieši šeit! Vai Zeme mums ir devusi patvērumu, vai arī mēs esam to iekarojuši – tam nav nozīmes. Šī nav tiesa, un patiesība bieži vien daudz ko nemaz neatrisina.

Daba cilvēkus aizrauj. Viņa ir kā ambicioza, bet nekārtīga māksliniece. Palūkojieties uz kādu ūdenskritumu – tas ir skaists, neatkārtojams, bet nodeldē tik daudz akmeņu. Savukārt cilvēks ir perfekcionists. Viņš cenšas iegūt vairāk, izdarīt labāk, pārspēt rekordus, bet visam jābūt savās vietās. Pierādījums tam ir pasaules kartes. Tās visas ir neprecīzas, jo Zemeslodi nav iespējams perfekti attēlot plaknē (to var tikai uz globusa). Taču cilvēka domāšanai ērtāka bieži vien ir karte, tāpēc tiek meklēti jauni veidi, kā precīzāk plašo pasauli attēlot vien divās dimensijās… Tas parāda, cik nesaderīgi ir cilvēki un Zeme, bet mums ir jāmācās sadzīvot.

R. Mūks ir rakstījis: “Katrs cilvēks atrodas viņa paša paradīzē vai alternatīvi – pašradītā ellē.” Tātad katrs pats nosaka, kāda būs viņa dzīve un apkārtējā pasaule. Ja cilvēks domā, ka viņam nepietiek ar to, kas ir, ja vajag vēl platīna sudrablapsas kažoku, bet – tavu nelaimi! – dzimst arī sudrablapsēni, un vēl daļa platīna lapsu nomirst uzreiz, tad, jā, no daudziem šādiem maziem starpgadījumiem dzīve var šķist kā murgs. Turpretī, ja kādam pietiek ar to, kas viņam pieder, dzīve šķiet kā paradīze. Pašlaik tas ir īpaši aktuāli. Cilvēki pandēmijas ierobežojumu dēļ jūtas apdalīti, apvainoti vai vienkārši atrauti no ikdienas. Es domāju, ka šīs sajūtas un pašu cilvēku attieksme nosaka apkārtējo atmosfēru. Es pati jau arī pēdējā laikā vairs necenšos izturēties iecietīgi un esmu īgna. Šķiet, visi gaida, kad pasaulē iestāsies harmonija.

Bet vai tad tā pati pēkšņi uzradīsies? Mana māsīca reiz teica, ka varbūt Zeme ir kā viena šūna lielākā organismā. Tas man likās dīvaini, taču, ja uz to paskatās mazliet citādi, rodas svarīga ideja. Nav jau jādomā, ka kaut kur mūsu pasaulē-šūnā peld mitohondriji vai ka apkārt Zemes atmosfērai vēl atrodas membrāna, nē! Drīzāk uz pasauli jāskatās kā uz veselumu un jāatceras, ka mēs visi – gan rakstnieki, gan cilvēki, kas iestrēguši karantīnā, gan arī sudrablapsas – to veidojam kopā. “Lai zemei būtu vieglāk elpot, mums jāelpo tai līdz…” (R. Mūks). Tas ir mūsu kopīgais sapnis.

“Tad arī šai pasaulītē/ Nebūtu ienācis grēks/ Un pār visu valdītu/ Sapņu spēks.” (R. Mūks)

Paldies Esterei par veiksmīgo dalību konkursā un viņas literatūras skolotājai Zanei Bēķei par ieguldīto darbu!