Aktuāli!

Paldies visiem par šo mācību gadu!

Spēku un neatlaidību tiem, kam vēl kārtojami darbiņi pagarinātajā gadā!

Direktores sveiciens skatāms šeit.

 

 

Notikumi

Barikāžu atceres laiks Ikšķiles vidusskolā
2013-01-25

Atceres pasākums aizsākās ar 12.klases skolnieces Sandas Šulcas dzejoli, ko runāja 9. b kl.
skolniece Laura Andrijonoka:“

Sandas Šulcas dzejoli " 1991."  runā Laura Andrijonoka

Toreiz.Tajā dienā.
1991.
Visi jauš, kas notika Latvijā...
Toreiz, kad auga plaisa robežu sienā.
Kad cieņai zuda vērtība,
Kad pelēkais indēja zemi.
Kad varaskārais melnoja prātus,
Tumsoņi lauza līguma vārtus.
Tik trausla viņa pie aizas,
Nolemta cīņai ar viltu.
Dvēseli smacēja raizes,
Vai jelkad tā sagaidīs rītu...

 


Vēstures skolotāja Elita Serafimoviča atgādināja vēsturisko notikumu attīstību
līdz barikāžu laikam. Pasākuma viesis bija Atmodas kustības dalībnieks - majors Agris
Purviņš, kurš pastāstīja par savu dalību un pieredzi šajos mūsu tautai nozīmīgajos notikumos.
Jautāts par šodienas cilvēku attieksmi un atmiņām par barikāžu laiku, majors A.Purviņš
atbildēja, ka „šodien mēs jauniešiem pārāk maz stāstām par latviešu pretošanos Padomju
Krievijas represīvajam okupācijas režīmam. Mēs šodien pārāk maz atceramies varoņus, kas
noturēja tautā brīvības garu un bez kuriem nebūtu ne Tautas frontes, ne 4.maija Neatkarības
deklarācijas, kā arī nebūtu Latvijas valsts šodien.”

 


Majors Agris Purviņš stāsta par savu pieredzēto  Atmodas kustības laikā

Agris Purviņš rādīja fotogrāfijas un stāstīja par latviešu tautas garo cīņas
ceļu. „Latviešu valsts atjaunošanu uzsāka meža brāļi jeb nacionālie partizāni, kuri pēc Vācijas
kapitulācijas 1945. gada 8.maija nenolika ieročus. Viņu skaits trīs reizes pārsniedza to
karavīru un zemessargu skaitu, ko šodien spētu mobilizēt Nacionālie bruņotie spēki. Šajās
cīņās krita vairāk nekā 2000 vīru un 7000 tika izsūtīti dažādos nemetinājumos Krievijā. Tāpat
nedrīkstam aizmirst Eduardu Berklavu, Gunāru Astru, Juri Ziemeli, Intu Cālīti un citus, kas
iestājās par Latviju un maksāja par to ar brīvību un izsūtījumiem. Cilvēkus, kas
parakstīja „Baltijas Hartu” un „17 komunistu vēstuli”, kas tajos apstākļos prasīja lielu drosmi,
kā arī mūsu latviešu trimdas nenogurstošo cīņu par latviešu tautas tiesībām uz savu valsti.
Vai šodien daudz būs to, kuri atcerēsies pārdrošos, nepieredzējušos jaunekļus un daudz
piedzīvojušos „politzekus” no grupas Helsinki – 86 (H-86), kuri bija pirmie, kas skaļi un atklāti
pateica, ko nozīmē padomju okupācija un ka pret to ir jācīnās? Vai sarkanbaltsarkanais
karogs būtu kļuvis par atmodas un pretestības simbolu, ja to 1988.gadā 14.jūnijā cauri visai
Rīgai nebūtu iznesis Konstantīns Pupurs? Vai bez Vides Aizsardzības Kluba (VAK) un
Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības (LNNK) aktīvistiem Tautas fronte būtu iestājusies
par neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu?” jautāja Agris Purviņš. „Šodien mums vajadzētu
atcerēties to, kā tauta saviem deputātiem 1990.gada 4.maijā prasīja doto solījumu izpildi.
Tajā dienā desmitiem tūkstoši ap LPSR Augstāko Padomi un miljoni pie radio aparātiem
nelūdza, bet pieprasīja brīvību. Grūti pat iedomāties, kā būtu notikumi risinājušies, ja deputāti
nebūtu turējuši savu priekšvēlēšanu solījumu - iestāties par Latvijas valsts neatkarību.”

Agris Purviņš barikādēs piedalījās no pirmās dienas līdz pēdējai, sargājot Ministru
kabinetu. Kā spilgtākos momentus viņš atceras 13.janvāra lielo tautas manifestāciju,

kurā piedalījās vairāk nekā pusmiljons Latvijas iedzīvotāju. To, ka pirmo reizi savā dzīvē
Rīgas centrā juties kā savā galvaspilsētā. Visapkārt skanējusi tikai un vienīgi latviešu
valoda. Neskatoties uz to dienu stāvokļa dramatismu, cilvēki izstarojuši spēcīgu garīguma
un pozitīvisma auru. Tāpat nav iespējams aizmirst „pirmskaujas stresa” sajūtu, stāvot MK
gaitenī, zinot par apšaudi un esot pilnīgā neziņā par uzbrukuma apmēriem ārpusē.

”Mēs tur bijām neapbruņoti, un mums nebija, kur atkāpties. Tajā brīdī lūdzu Dievu,
lai pietiktu drosmes izpildīt to pienākumu, kā dēļ es šeit biju nācis, jo tajā brīdī domāju, ka
ir sācies vispārējs uzbrukums apsargātajiem objektiem. Pēc barikādēm mēģināju iestāties
kapteiņa (tagad brigādes ģenerāļa) J.Vectirāna „baltajās beretēs” (J.Vectirāns kā milicijas
kapteinis tajās dienās bija atbildīgs par MK apsardzi), bet, tā kā vienīgais dokuments man
bija LNNK biedra karte (Padomju armijas karaklausības apliecību biju nodevis Stučkas
kara komisariātā, atsakoties pakļauties okupācijas armijas pavēlēm un PSRS pilsoņu pasi
biju barikāžu dienās pienaglojis netālu no Augstākās Padomes, nevēlēdamies vairs būt
PSRS pilsonis), tad mani milicijā nepieņēma. Tā kā nācās vēl pagaidīt pusgadu, lai iestātos
jau neatkarīgās Latvijas Zemessardzē,” stāstīja majors Agris Purviņš Ikšķiles vidusskolas
skolēniem.

Cik daudz mēs stāstām saviem bērniem, mazbērniem par barikāžu laiku, par tautas
gribu, spēku, kas mūs vienoja, par to, kur tajā laikā atradāmies mēs paši un kāpēc? Šis laiks
vienmēr mazliet smaržos pēc ugunskura dūmiem, tas atsauks atmiņā 1991...Dūmiem, kuri
,kāpjot debesīs, aiznes mūsu domas, cerības un vēstījumu kam augstākam- būt brīviem un
laimīgiem savā zemē:

„ Atmetot naivo, atmetot bailes,
Nebēgot no zobens smailes,
Cēlās cīņā latvju tauta,
Pēc palīdzības dzimtenē saukta.
Sarkanbaltsarkanais cīņas spars
Tika dienā tumšajā tērpts.
Strāvoja no latviešiem brīvības gars,
Atgūts- kas reiz tika zagts. „

/Sanda Šulca/

Direktora vietniece audzināšanas un ārpusklases darbā Inguna Bērziņa