Gaišas domas ar sveču plaukstiņām sēsim.

                   Lai arī nelaiks prātus un atmiņu mērdē... 

    Janvāris - barikāžu atceres laiks. Pagājušajā nedēļā skolas priekšā un aktu zālē simboliski barikāžu ugunskuri, pie kuriem satikās skolēni, lai kopā ar klašu audzinātājiem un viesiem atcerētos barikāžu laiku Latvijā.   Skolā bija apskatāmi arī  ikšķilieša Roberta Jansona foto stendi. 

     26.janvāra rītā skolas aktu zālē notika 5.-6.klašu Barikāžu atceres pasākums, kurā par Barikāžu laiku stāstīja vēstures skolotāja Elita Serafimoviča. Tajā piedalījās arī 6.d klases skolēni: Ārons Artūrs Anužis, Emīlija Bertmane, Olivers Barcs, Elizabete Hilde Krūmiņa un Nora Neimane. Skolēni nolasīja savas intervijas par Barikāžu laika notikumiem viņu ģimenēs.

     Citāti no skolēnu sagatavotajām intervijām:

• Tā kā barikādes sākās Lietuvā, tad Ārons Artūrs pastāstīja par notikumiem Klaipēdā, kur tajā laikā dzīvoja viņa tētis, kurš dalījās savās atmiņās. Tētis atcerējās arī piedalīšanos “Baltijas ceļa” akcijā 1989.gadā. Barikāžu laika  notikumos Lietuvā aktīvi piedalījās  arī Ārona Artūra vectēvs, kas Klaipēdā bija slimnīcas galvenais ārsts .Tēta atmiņas: ,,…Es gribētu teikt, ka 1991.gada notikumi nebija par ,, mani” , par ,, personību”, par to , kas ,, man ir” , tas bija par kopību un ideju, par valsti kā tādu . Tas arī parādīja , ka cilvēki spēja būt vienoti par valsts ideju.”
• Barikāžu laikā pie Emīlijas vecmāmiņas viesojās viņas vīrs Miķelis no Austrālijas, kas kļuva tā laika notikumu liecinieks , aktīvs dalībnieks un dalījās savās atmiņās: ,, …Tā bija vesela nedēļa! Darbojos Augstākās Padomes(AP-tagad Saeimas) ēkā kā padomdevējs AP Likumdošanas komitejai. Visu to nedēļu katru dienu pavadīju Augstākās Padomes debašu zālē, klausoties ko deputāti runāja un lēma par izsludināto ārkārtas stāvokli. Vienā dienā, deputātu debašu laikā, dzirdot viņu šaubas par to kas ar tautu varētu notikt, ja deputāti lemtu tā vai citādi, es pierunāju 3 AP deputātus( Rolands Rikards, Voldemārs Strīķis, Ilma Čepāne), lai tie taču nāk man līdzi pastaigāties pa Doma laukumu un paši izjustu, ka tauta tajā brīdī bija gatava uz visu, pat savas dzīvības ziedot, ka tik Latvija kļūtu brīva no padomju varas. Atceros, ka toreiz tauta patiesi bija saliedēta, gatava darīt visu, un darīt to kopā , vienam otru atbalstot, kaut tas prasītu  ,, uz ežiņas galvu likt”.  Redzēju , protams, barikādes! Tās veidoja ar visu , kas tik bija pieejams! Ar traktoriem, ar smagām mašīnām, ar betona blokiem, ar baļķiem. Redzēju Doma laukumā ugunskurus, uz daudziem no tiem gatavoja siltu ēdienu. Piedalījos, jo gribēju būt kopā ar savu tautu tās brīvības centienos”.
• Olivers intervēja savu vectēvu Ēvaldu Vilcānu , kurš tajā laikā strādāja Preiļos Iekšlietu ministrijā: ,, Es strādāju pastiprinātā režīmā Iekšlietu ministrijā. Daudzi gan no milicijas , gan no citām iestādēm brauca uz Rīgu, cēla barikādes un aizstāvēja Latvijas Valsts brīvību. Par cik es strādāju milicijā , man bija iedota pistole, aizstāvēt mēs arī varējām ar virtuves nažiem un citiem asiem priekšmetiem”.
• Elizabete Hilde intervēja savu tēti Kasparu, kurš ir dzimis ikšķilietis. Elizabetes Hildes tētis dalījās savos pārdzīvojumos: ,, …Visemocionālākā un spilgtākā diena bija pats barikāžu sākums, jo neviens nezināja, ko sagaidīt, kas notiks, kā viss beigsies. Nebija noteiktu uzdevumu. Darbus darīja , kā kurš varēja, lai palīdzētu. Es braucu uz Dzirnavu ielas telekomunikācijas centru dežūrēt. Daži kurināja ugunskurus, daži dežūrēja, daži veda smago tehniku-busus, traktorus. Barikādēs netrūka ne ēdiena, ne dzērienu, cilvēki viens otru atbalstīja un bija vienoti. Cilvēki taisīja tēju, maizītes, ēdienus. Mana mamma vienmēr līdzi mums deva sataisītas maizītes un siltu tēju. Pēc barikāžu laika tika piedāvāta iespēja iestāties  pirmajā policijas bataljonā, kurā es arī iestājos un atceros barikāžu laikus , kas bija pilni ar pārdzīvojumiem, bet arī ar iespēju pieredzēt mūsu tautas saliedēšanos”.
• Nora intervēja savu tēti Aigaru Neimani, kurš dalījās savās emocijās un rīcībā: ,,… Mēs, Latvijas lauksaimniecības Universitātes studenti, pirmās divas dienas bijām pie Latvijas Televīzijas, pārējās naktis bijām Dzirnavu ielā, pie Latvijas Telegrāfa. Cilvēku starpā valdīja liela vienotība, mums bija kopīgs mērķis.  Barikāžu laikā bija ne tikai  negatīvas emocijas, bet arī pozitīvas. Par spīti aukstumam un Krievijas armijas draudiem, sajūtas bija pacilājošas un pozitīvas. Visi bija gatavi un apņēmības pilni stāties pretī krievu armijai. Ja man būtu šāda iespēja vēlreiz, piedalīties barikādēs, es to noteikti darītu!”

    Pēcpusdienā 9.-12.klasēm notika emocionāla, sirsnīga tikšanās ar barikāžu  dalībnieku otro Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju Romualdu Ražuku un  jaunsargu vadītāju Andri Juškānu.

    Arī muzeja vadītāja Dace Jansone dalījās ar savām atmiņām: "Tas bija pirms 33 gadiem, 1991.gada janvāra barikādēs. Mūsu galvaspilsētā Rīgā nogalināja kinooperatorus Gvido Zvaigzni un Andri Slapiņu, kas filmēja notiekošo, vidusskolēnu Ediju Riekstiņu, Robertu Mūrnieku un citus… ievainoja 11 cilvēkus. Tā bija PSRS agresija pret Baltijas valstīm, cenšoties gāzt to valdības un atjaunot PSRS kontroli tajās.

    Viss sākās Lietuvā, naktī uz 13. janvāri. Tika ieņemts Lietuvas parlaments, radio, televīzija un citi svarīgākie objekti. Pretī padomju tankiem un citām armijas daļām Viļņā stājās neapbruņoti cilvēki. 14 tika nogalināti, bet 110 – ievainoti.

    Tiklīdz Latvija saņēma ziņas par notikumiem Lietuvā, Latvijas tautas frontes vadītāji Dainis Īvāns un Romualds Ražuks devās uz Radio un 13.janvārī 4.45 no rīta aicināja tautu pulcēties doma laukumā. Protesta manifestācijā sapulcējās ap pusmiljons cilvēku. Iedzīvotāji sāka spontāni veidot barikādes, no laukiem un mazpilsētām, tai skaitā no Ikšķiles un Tīnūžiem Rīgā ieradās liels daudzums kravas automašīnu ar piekabēm, kas bija pildītas ar baļķiem, betona klučiem, šķembām u.c. Pretī milicijas specvienībai Omon bija nostājušies neapbruņoti cilvēki. Ja notiktu armijas uzbrukums, upuri būtu milzīgi.

    Tauta dežūrēja dienu un nakti, visi kā viena ģimene! Mūsu ierocis bija griba, dziesma un neatlaidība nosargāt savu Latviju! Mūsu skolas dziedāšanas skolotājas Edīte Eglīte, Sarmīte Viļuma un Maira Līduma skolēniem māca patriotiskas dziesmas. Viena no tām ir “Div dūjiņas gaisā skrēja”. "

     Godinot Barikāžu aizstāvjus, visi tika aicināti kopā nodziedāt šo dziesmu.

     Paldies visiem par šo emocionālo kopā būšanu un atmiņām!

Vairāk foto skolas galerijā.