Pēc piektdienas tikšanās ar SIA PharmaNet personāla atlases projektu vadītāju Lauru Lāci, devos intervēt Lauru, lai labāk iepazītu šo nešaubīgi interesanto un harizmātisko personību.

Kāda ir Jūsu darba pieredze? Cik ilgi veicat šī amata pienākumus?

-       Uzņēmumā Pharmanet strādāju 4 gadus. Manos ikdienas pienākumos ietilpst darbinieku meklēšana, intervijas, saziņa ar klientiem un visa cita veida administratīvā darbība, jo es esmu arī Latvijas filiāles vadītāja. Mums ir Baltijas līmeņa uzņēmums, kas nozīmē, ka man jākārto arī visas citas lietas, kas saistītas ar veiksmīgu biroja funkcionēšanu (biroja īre u.c.).  Arī man ir bijis dzīvē posms, kad es pamēģināju strādāt citās jomās, taču sapratu, ka tas nav mans. Sapratu, ka man patīk farmācijas sektors, esmu nostrādājusi 8 gadus GlaxoSmithKline, kas ir liels, starptautisks farmācijas uzņēmums. Glaxo pildīju biroja vadītāja pienākumus - koordinēju biroja darbu, palīdzēju vadības komandai plānot viņu ikdienu un iesaistījos personālatlasē, jo vadītāja bija ļoti aizņemta. Es biju tā, kas ieviesa dažādas jaunas programmas un apmācīju cilvēkus tās lietot. Pirms tam es vēl pastrādāju vienā vietējā, Latvijas uzņēmumā, tad sapratu, ka mani interesē tikai starptautiskā vide, jo, pirmkārt, tur viss ir sakārtotāks, precīzāks. Mūsu uzņēmumos cilvēki tomēr skatās savādāk, šaurāk uz lietām, kas saistītas ar biznesu. Lielākos uzņēmumos varbūt ir ierobežotāks pienākumu klāsts, bet ir interesantāka un inteliģentāka darba vide.

Kādām īpašībām ir jāpiemīt cilvēkam, lai strādātu kā personālatlases vadītājs?

-       Jāmīl cilvēki! Ja nepatīk komunicēt ar cilvēkiem, tad šo darbu nevar darīt. Vajag ar cilvēkiem prast runāt - citreiz arī skarbāk. Dažkārt jābūt kā mammai - kad cilvēks atnāk ar savu problēmu, sūdzību, vai viņam pietrūkst vajadzīgās prasmes un iemaņas, tad ir jābūt pa vidu un jāiet pie vadības šī cilvēka vārdā risināt radušos situāciju. Es teiktu, ka galvenais ir cilvēku mīlestība un tāda empātija, ka tu spēj iejusties cita cilvēka ādā, saprast viņa problēmu.

Kas Jūsu darbā ir interesantākais, saistošākais?

-       Es teiktu, ka tieši daudzie, dažādie cilvēki. Ir dažas intervijas, kad var knapi savaldīties nesmejoties. Tik daudz ir tie cilvēki, tik dažādi viņi ir, katrs ar savu attieksmi, ar savu dzīves pieredzi un skatījumu uz vienu un to pašu lietu. Tas man laikam arī ļoti patīk, ka mana darba diena nekad nav vienāda, neatkārtojas, jo es satieku šos dažādos cilvēkus. Man ir bijuši kandidāti, kurus es aizsūtu pie dažādiem klientiem tālāk, un viens no klientiem pēc tam man prasa, kas tas par ārprātu, bet otrs saka - viskolosākais cilvēks! Ar visiem ir jāprot sastrādāties, un tas ir interesanti. Tu nekad nevari paredzēt, kā tā intervija noritēs, jo es redzu tikai CV, tad atnāk pats cilvēks, un viņš varbūt ir pavisam savādāks nekā mans radītais iespaids no viņa CV.

Ar kādām grūtībām Jūs saskaraties, veicot šī amata pienākumus?

-       Latvijā pietrūkst darbaspēka, katastrofāli trūkst cilvēku. Protams, publicējot sludinājumu, nāk milzums daudz pieteikumu, bet, kā jau es minēju, 95% no tiem pieteikumiem vispār nav vērā ņemami, jo dažkārt cilvēki sūta savu pieteikumu visur pēc kārtas, nešķirojot, viņi pat nepaskatās, uz ko viņi piesakās. Manas galvenās grūtības ir atrast normālus, adekvātus, pieredzējušus cilvēkus, kuri prot valodas un kuri būtu gatavi atbildīgi, godprātīgi strādāt.

Vai personālatlases vadītājs var kļūdīties, izdarot izvēli darbinieku pieņemšanas procesā? Kā šīs kļūdas labo?

-       Protams, mēs visi kādreiz kļūdāmies. Man ir bijuši kandidāti, kurus esmu novērtējusi kā labus, man klients ir uzticējies - pieņēmis cilvēku darbā, tad paiet pārbaudes laiks vai tuvojas pārbaudes laika beigas, un pēkšņi atklājas, ka cilvēks ir mentāli slims, ko es intervijā nevarēju noteikt, bet varbūt man vajadzēja to saprast. Cilvēku pēc tam nav viegli atlaist, tad sākās tāds “pinķeris”, un es esmu izdarījusi savu darbu slikti. Līdz ar to, protams, intervija ir tā stunda, kad man ir laiks novērtēt cilvēku, ievākt ziņas. Es varu kļūdīties, protams, jo ir cilvēki, kas daudz ko prot  labi slēpt, neizrādīt.

Kas Jums sniedz lielāko gandarījumu savā profesijā?

-       Šobrīd mans lielākais gandarījums ir klienti, kuri man tiešām, pat neprasot atgriezenisko saiti, atsūta e-pastu, kurā ir visi tie labākie vārdi par atlasīto darbinieku. Man tas ir kā medus. Tad pie manis griežas uzņēmumi ar vēlmēm vai arī citi kandidāti, kuri saka, ka kāds ieteicis vērsties pie manis. Tā mutvārdu folklora - tas laikam ir tas, kas man dod vislielāko prieku.

Kāda Jūs bijāt kā skolniece? Par ko gribējāt kļūt?

-       Es kā skolniece biju diezgan traka, aktīva. Biju tāda kā bandas vadone, bet tajā pašā laikā manas sekmes bija labas. Nebeidzu skolu ar izcilību, bet vidējā atzīme bija aptuveni 7,8. Man mācības nekad necieta no tā, ka gāju uz ballītēm, izklaidējos, biju diezgan bandītiska. Es tā bŗivi uz dzīvi vienmēr esmu skatījusies. Kādreiz gribēju kļūt par psihiatru, bet man nebija tik labas ķīmijas zināšanas, lai es varētu iestāties Medicīnas akadēmijā. Vēl mācoties vidusskolā, es jau aprīlī kārtoju iestājeksāmenus Banku augstskolā, ziemā pirms tam braukāju uz kursiem. Iestājos aprīlī un aizmirsu par visu citu. Pabeidzu vidusskolu, aizgāju mierīgu sirdi, ka esmu jau iestājusies.

Kāds ir Jūsu sapņu darbs?

-       Es teikšu, ka es šobrīd esmu diezgan tuvu savai sapņu profesijai. Savā ziņā esmu tuvu farmācijai, kas man patīk, kuru es neizmācījos. Man arī vajag cilvēkus apkārt, jo es nevarētu, piemēram, strādāt par grāmatvedi. Jā, es domāju, ka esmu diezgan tuvu.

Kādi ir Jūsu nākotnes plāni saistībā ar karjeru?

-       Labs jautājums! Nu, šajā uzņēmumā man īsti nav, kur augt. Vai es gribētu kādreiz būt par kādu personālvadītāju… nav man vēl pašai atbildes. Es šobrīd esmu nostabilizējusies šeit, līdz ar to, es pagaidām neplānoju neko mainīt. Es domāju, ka patreiz man ir tikai jāaudzē savu prestižu un atpazīstamību. 

Kāds būtu Jūsu galvenais ieteikums mums, vidusskolēniem, lai pienācīgi sagatavotos darba tirgum?

-       Kad pabeidzat skolu, paskatieties kritiski savu Facebook profilu un citas sociālās vietnes. Es, piemērām, pirms intervijām (it īpaši ar jauniešiem) ieskatos Facebook profilā un, ja tur ir kādas plikbildes vai neofašistiski joki, tad neaicinu uz interviju, jo tādu arī neviens klients negribēs ņemt darbā. Es saprotu, ka ir jaunība, bet nu padzēšat lieko! Ir taču Snapchat un citas slēgtās grupas, kur to visu drazu var likt, bet nelieciet publiski, jo viss, kas ir internetā, ir pieejams publiski. Par to vajag domāt. Viss ir saprotami, bet ir kaut kādas lietas, par kurām nākotnē diemžēl nāksies maksāt.

Sagatavoja Sanda Bērziņa