Kursā Kultūra un māksla I (teātra māksla) 11. klases humanitārā virziena grupai bija temats "Kultūras mantojuma daudzveidība". Kultūras mantojuma pētniecība sākas ar tuvējo apkārtni, un par tādu jaunieši bija izvēlējušies skolas muzeju. Ieskats skolēnu jautājumos un skolas muzeja vadītājas Annas Indānes atbildēs.
Atbildes uz jautājumiem
- Kā Ikšķilē izjuta PSRS sabrukumu?
Ar lielu saviļņojumu. Tas it kā nebija ticams, ka tā pēkšņi sabruks visa impērija, jo mēs Baltijā, īpaši arī Ikšķilē, jau 80. gadu beigās Tautas frontes vadībā gatavojāmies atbrīvoties no okupācijas ļoti aktīvi. Skolā pamazām ieviesās pasākumi un tradīcijas, kuras padomju laikā bija aizliegtas, parādījās jau atklāti Latvijas karogs, jaunās skolas pamatu ielikšanas reizē 1990. gada rudenī 1. reizi tika dziedāta Latvijas himna.
Tas laiks atgādina kā pavasari dabā – spīd saulīte, viss zaļo un zied, bet cilvēki bezbēdīgi un laimīgi smaida pēc garās, bargās ziemas.
- Kāds ir Jums personiski dārgākais/ nozīmīgākais kultūras mantojums Ikšķilē?
Grūti atbildēt, bet, tā kā esmu pedagoģe, teikšu, ka cilvēki – visi skolotāji, ar kuriem kopā esmu strādājusi un kuri te strādāja vēl pirms manis, rakstnieki, mākslinieki, kultūras darbinieki un visi īstenie Ikšķiles patrioti, kuri veido, uzkrāj un saglabā kultūru.
- Kā radās ideja par skolas muzeja dibināšanu?
Skolās novadpētniecības un skolas vēstures izpētes un saglabāšanas darbs ir noticis vienmēr, īpaši vēl tādā vēsturiskā vietā kā Ikšķilē. Arī padomju laikā tika dokumentēti apraksti par notikumiem skolā, kolhozā, apkārtnē, taču muzeja kā attiecīgas vienības skolā ar savu telpu un nelielu aprīkojumu eksponātiem , ar muzeja pedagoga piesaisti izveide notika 2011. gadā pēc toreizējās skolas direktores Laimas Kalniņas iniciatīvas. Pēc skolas jaunā korpusa izbūves bija atbrīvota telpa, bija sakrājies liels vēstures materiāls, glabāts jau no Elkšņu skolas laikiem, kurš bija attiecīgi jāapstrādā un jāizvieto telpā apskatei.
- Kurš cilvēks, jūsuprāt, ir devis lielāko ieguldījumu Ikšķiles kultūras mantojumam, tā saglabāšanai?
Te nevar nosaukt vienu cilvēku.
Uzreiz teikšu, ka Ikšķilē vēl joprojām nav novadpētniecības muzeja, vietas, kur varētu sakrāt un demonstrēt materiālus par Ikšķiles bagāto kultūras slāni.
Ir skolas muzejs, kurā cilvēki nodod materiālus arī par Ikšķiles vēsturi un cilvēkiem.
Kā Ikšķiles vēstures pētnieki un glabātāji jāmin Villerušu ģimene Ikšķilē, bijušais mūsu skolotājs, direktors un vēsturnieks, daudzu grāmatu par strēlnieku cīņām autors Jānis Hartmanis, ilggadējā Ikšķiles kultūras nama vadītāja Silvija Ķeze, kura apkopojusi kultūras dzīves materiālus vēl no padomju laikiem, fotogrāfi Vitauts Mihalovskis un Roberts Jansons, kā arī daudzi citi ikšķilieši.
- Vai saglābtais kultūras mantojums ir lielāks par zaudēto?
Uz šo jautājumu nevaru atbildēt
- Kā Jūs iesākāt šo darbu? Kad sapratāt, ka vēstures/ kultūras mantojuma saglabāšana ir Jūsu aicinājums?
Ka vēstures un kultūras mantojums ir vērtība, to zina visi cilvēki, īpaši tie, kuri strādā skolā ar jauniešiem un vēl māca humanitārā cikla mācību priekšmetus, bet īpaši vākt un krāt materiālus nebiju sākusi, līdz 2010. gadā, kad aizgāju pensijā pēc darba Ikšķiles skolā, mani uzrunāja muzeja pedagoģes darbam skolas direktore Laima Kalniņa.
- Kura, Jūsuprāt, ir Ikšķilē visiecienītākā apskates vieta, objekts?
Atkal grūts jautājums, jo man liekas, ka Ikšķilē gandrīz pie katras no ielām varētu būt norāde par kādu ar literatūru, kultūru, mākslu, zinātni vai reliģiju saistītu objektu vai cilvēku.
Ja jānosauc viena vieta, tad teiktu, ka Meinarda sala ar 1. mūra baznīcas Baltijā drupām.
- Kāds ir labākais veids, kā saglabāt kultūras mantojumu?
Muzeji, grāmatas, filmas, pieminekļi – tie ir paliekoši. Cilvēka dzīve ir īsa, bet tās laikā jācenšas no paaudzes uz paaudzi šo pieredzi un bagātību nodot kā mūsu tautasdziesmas.
“ Tēvu tēvi laipas meta,
Bērnu bērni laipotāji:
Tā, bērniņi, laipojat,
Lai pietika mūžiņam.”