Aktuāli!

Paldies visiem par šo mācību gadu!

Spēku un neatlaidību tiem, kam vēl kārtojami darbiņi pagarinātajā gadā!

Direktores sveiciens skatāms šeit.

 

 

Notikumi

Muzeju nakts 2013
2013-05-22

Muzejnakts Ikšķiles skolā

            Ak tu die's! Šito jezgu, šito jandālu! Šķēres šņikst, šujmašīnas klab, kalti klaudz, virpas dūc, pannas čurkst, soļi rakstā dej un dziesmas skan. Paver tik Ikšķiles vidusskolas durvis piektdienas vakarā un esi pašā notikumu vidū, tikpat kā Silmaču raiburaibajās skroderdienās pirms gadusimta, kur Zāra šuj, Joske andelē, bet Tomuļmāte, Bebene un Pindacīša ir klāt vietā un nevietā, tik Rūdis aizmucis no bišu stropiem un bites rāmi kokā zum.

            Amatam ir zelta pamats visos laikos, un amata meistaru, zeļļu un mācekļu skolās nekad nav trūcis. Skolotāja Maija Marksa ilgus gadus mājturības prasmes meitenēm mācījusi, bet no visām prasmēm sirdij tuvākā tomēr palikusi šūšana, un tās vainagojums ir piecas skolas mācību grāmatas ar šūšanas sadaļu, atsevišķas grāmatas  šūšanai, somu un čību darināšanai. Lai gan skolotāja Marksa pati nevarēja klātbūt, siltu atmiņu kamolus attina skolēni un kolēģi – par stingro prasību, ka šķība vīle ir izārdāma un no jauna šujama, par to, kas piedien īstai dāmai, un par to, ka katra audzināmā klase ir savējie uz mūžu. Kad Ievas Zēģeles, Lienes Cielavas un Jāņa Dreiškina dziesmas  izskanējušas un “Spoles” deju raksts izrakstīts (jo Maijas Marksas pirmā profesija ir deju skolotāja), katram ir iespēja atrast kaut ko savām spējām un interesēm skolas kabinetos un gaiteņos.

            Sākumskolas skolotāja Zane Hartmane no M.Marksas pirmās audzināmās klases rūpējas, lai šujmašīnas klab, diegi adatās veras un meitenes sašuj maisiņus ar košām aplikācijām. Dažai tās ir pirmās iemaņas pie šujmašīnas, citai ierastāks darbiņš, bet katrai gandarījums par paveikto, ka no neliela drānas gabaliņa tapusi noderīga lieta. Lai būtu skaidrāks, kāda īsti ir audumu daba, jāaiziet uz bioloģijas skolotājas Vitas Porietes kabinetu. Tur šovakar draudzīgi sadzīvo lini, vilna, kokvilna, kažokādas un sintētika, lepni saukdamies par drelli, vadmalu, flaneli, tvīdu, bostonu, šifonu, krepu vai krepdešīnu.

            Zēnu mājturības skolotājs Aivars Birkmanis ierāda kokapstrādes māku, un no pagales top nevis Buratīno, bet teatrāla maska. Lai gan kokapstrādes kabinets atrodas aiz virtuves ar smaržīgām un kārdinošām pankūkām (kas jau otro gadu ir Ikšķiles skolas muzejnakts zīmols), tas netraucē atrast laiku un ceļu uz sirdij un rokām tīkamu darbu. Brīžiem pat jāgaida rindā pie darbgalda. Kalti klaudz vēl krietnu laiku pēc pusnakts, un skolotāja Virgīnija Birkmane mierina satrauktākos, ka darbiņu pabeigt varēs arī citudien. Ja kājas piekusušas, vestibilā var atsēsties uz devītklasnieku darinātajiem krēsliem vai virtuvē vēl kādu pankūku palūgt, ko skolas ēdnīcas darbinieces čaklām rokām sarūpējušas.

            Kas tur ņudz un kust lejas gaitenī? Tur adatas zib un dzīpari tinas. Te viedas sievas mūža rakstus ieada, ieauž, iemezglo un ietamborē – Anna Puncule siltos plecu lakatos, Vizma Lepere sīkdarbiņos, Aija Berdaša sedziņās, bet “Saulgriežu” kundzes – cimdos, zeķēs, jakās, vestēs, šallēs. Te var uzzināt, cik metru dzijas vajag lakatam, ar cik adatām mazos cimdiņus ada un to, ka cimdi ne tikai rokas, bet arī sirdi silda un rūķis maksā vienu tautasdziesmu.

            Bet muzejnakts ir tikai tur, kur ir muzejs! Divus gadus Ikšķiles vidusskolai ir muzejs, un divus gadus ir arī muzejnakts. Muzejs atrodas pašā skolas viducī un notikumu centrā. Visu gadu tur virmo un mutuļo, lai kulmināciju piedzīvotu maijā. Pašam muzejam centrā ir vadītāja – pensionēta latviešu valodas un literatūras skolotāja Anna Indāne, kura urda un mudina, skubina un atgādina, krāj un sakopo. Tagad skolā mājturību meitenēm māca skolotājas M.Marksas skolniece Dace Ozola-Krastiņa, atkal top skaisti darbi (un šķība vīle ir jāizārda un jāšuj no jauna) un labākie uz laiku nonāk muzeja vitrīnās, lai citi redz un priecājas. Ziemā bija sapulcējušās sveces un cimdi, bet uz muzejnakti sanāca priekšauti un somas. Plauktos, mapēs un stendos pamazām krājas vēsture, kas veidojas jau šodien un ko veidojam mēs paši. Kā bišu stropā pa medus lāsei – pa grāmatai, pa fotogrāfijai, pa atmiņai, pa senākam  priekšmetam. Šopavasar ir arī bišu istaba – ar skolotājas Maijas Korotkevičas bišu kolekciju absolventu kokā, pirmklasnieku zīmētajām bitēm, pensionāru kopas “Saulgrieži” rokdarbnieču adītajām bitēm, skolotājas Aldas Bigačas tīto vaska sveci, bitenieka Ingus Berdaša medus kārēm un medmāsas Elvīras Līvmanes medus podiņu, lai kārs pirksts var ko no salduma lūkot un bite nesadzeļ.

            Un kā pasakā tur bija. Tikai reizi gadā, tikai Ikšķiles skolas muzejnaktī...

   To visu apliecina Silmaču ļaudis - Tomuļmāte Līga Driķe, Zāra Zane Bēķe, Antonija Inguna Bērziņa, Joske Oskars Kļava – un tāvakara visu padarīšanu pārraudze Ginta Silkalne