Kā ik gadu, Latviešu valodas aģentūra rīko skolēnu radošo darbu konkursu, šogad ar moto “Valoda dzīvo, ja Tu tajā runā”, un aicina piedalīties skolēnus no Latvijas skolām un latviešu skolām pasaulē. Dalībniekiem bija iespēja izvēlēties sev tuvu radošā darba veidu – domrakstu, eseju, dzejoli, zīmējumu vai ko citu.

   Arī Ikšķiles skolas skolēni bija vieni no iesūtīto darbu autoriem. Šoreiz konkursā tika pārstāvētas vidusskolas klases - savus janrades darbus piedāvāja 10. kl. skolēni Elīna Kārkliņa, Gabriels Šīmanis, Ketrina Upīte– Geistarde un 12. kl.skolniece  Estere Mitjkova.

   Konkurss ir veltīts Starptautiskajai dzimtās valodas dienai, kas arī Latvijā tiks atzīmēta 21. februārī, bet valodai veltīti pasākumi notiek ilgākā laika posmā, tāpēc jau laiciņu pirms šī datuma tika saņemta vēstule no Velgas Līcītes – Melderes, Latviešu valodas aģentūras projektu vadītājas, ar labu ziņu: “Sirsnīgs paldies, ka atsaucāties aicinājumam un piedalījāties konkursā! Šajā gadā konkursa noslēguma pasākuma vietā plānojam izveidot video ar skolēnu darbu fragmentiem. Žūrijas komisija un režisors ir izvēlējušies dažus uzrunājošus darbus, tāpēc aicinām Esteri Mitjkovu savu darbu nolasīt un atsūtīt videoierakstā.”

   Turpinājumā visi Ikšķiles vidusskolas konkursantu darbi.

                                                    Latviešu valodas un literatūras skolotāja Zane Bēķe

Estere Mitjkova

Ikšķiles vidusskolas 12. kl. skolniece

Valodas dzīve dzīves valodā

Valodas dzīve… Kāda tā ir – viegla vai grūta? Kā ir būt valodai, kas ir atzīta valstī par oficiālu, bet ikdienā – aizēnotai? Kā ir būt tik daudzfunkcionālai, bet savā būtībā – duālai?

Skolā katru nedēļu tiek apgūta latviešu valoda, tāpat kā citas, piemēram, angļu un krievu valodas. Lai gan latviski jārunā jau kopš bērnudārza laikiem, pēceksāmenu periodā bieži nākas konstatēt, ka latviešu valodas eksāmena rezultāti ir zemāki nekā angļu valodas. Kāpēc ir izveidojusies šāda situācija? Iespējams, pie vainas globalizācijas radītā informācijas gūzma angļu valodā. Turklāt filmas angliski ir pieejamas lielākā skaitā nekā filmas latviski atšķirīgo pagātnes apstākļu dēļ - kamēr Holivuda pēc Heisa koda atcelšanas ļāvās jaunām režisoru vēsmām, Latvijā valdīja PSRS ieviestā cenzūra. Tomēr mūsdienās situācija Latvijā ir mainījusies, dzīvojam brīvā zemē. Pie zemās piekrišanas latviešu valodai skolēnu vidū vainojams nevarētu būt arī mācību process, jo katram skolotājam ir individuālas mācīšanas metodes, tāpēc tās nevarētu veidot kopēju tendenci, turklāt, manuprāt, taktika, kā mācīt angļu vai latviešu valodu pārlieku neatšķiras. Vai tiešām latviešu valoda varētu laika gaitā vienkārši un neizprotami izzust?

Interesanti, ka valodas, kurās vairs neviens nerunā, tiek sauktas par “mirušām”. Tā ir iespaidīga personifikācija – saukt valodu par dzīvu vai mirušu. Es domāju ka tā parāda to, ko valoda cilvēku sirdīs tomēr nozīmē. Valodas iespējamās nozīmes var būt dažādas, uz to norāda tās atšķirīgās funkcijas. Valoda ir nepieciešama, lai, pirmkārt, kaut ko pateiktu. Pēc šī loģiski sanāk, ka valoda ir rīks, ko cilvēks izgudrojis, lai sazinātos. Bet savu domu vai sajūtu izpaušana un komunicēšana nav vienīgais iespējamais variants. Cilvēks izmanto valodu domājot, iegūstot informāciju vai pat manipulējot. Tas šķiet pat mazliet paradoksāli – kā nekā, cilvēku izgudrotais komunikācijas līdzeklis ir attīstījies, paplašinājies un izlauzies no sākotnējā, teiksim, simulācijai līdzīgā – tīri nosaukšanas, apzīmēšanas  – stāvokļa. Manuprāt, izcils piemērs šai attīstībai ir nepatstāvīgie vārdi. Ja vārdam nevar uzdot jautājumu, tad nav iespējams arī precīzi definēt to, ko tas apzīmē vai raksturo. Šis piemērs iekrāso valodas duālo dabu – no vienas puses skaidru, konkrētu, vārdnīcās atrodamu un valodas likumos definējamu, bet no otras  – netveramu, mainīgu, līdz ar to – dzīvu.

Valodas otro – mainīgo – pusi, ko nevar apgūt skolās, iemācīties ir grūtāk; to pierāda grūtības svešzemniekiem ielauzties mūsu valodā. Pat ja ir zināmi visi gramatikas likumi, frazeoloģismus izprast var, tikai tos dzirdot un lietojot (vai arī kādā mistiskā veidā zinot iepriekš). Tāda situācija ir arī ar stilistiski, emocionāli ekspresīviem vārdiem un teicieniem, ar kuriem ir bagāta latviešu valoda. Tāpēc tā arī ir - ja kādā valodā vairs nav dzimto runātāju, tā izmirst – valodas dzīvā daļa, tā, kuru nevar “iekalt no galvas”, ir zudusi, neviens, kurš izdomās iemācīties šo mirušo valodu, nespēs apgūt šo intuitīvo pusi. Ja vairs nebūtu latviski runājošo, no valodas pāri paliktu “oficiālā”, “sausā” daļa  – vārdu simboliska izmantošana kaut kā apzīmēšanai - simulācija. Žans Bodrijārs ir minējis, ka simulāciju nevar izolēt no realitātes, tāpat kā realitāti nevar nošķirt vienu pašu. Attiecinot to uz valodu, ir vērtīgi vilkt paralēles ar to, ka valodu par tādu var saukt, kamēr tai ir abas minētās daļas.

Galu galā, valodas reālā eksistence nav pierādāms jēdziens, jo “sausā” daļa var turpināt savu esību mūžīgi, atrodoties daiļdarbu lappusēs. Tādējādi, uzdodot jautājumus par valodas dzīvīgumu, es nemaz nevaru gaidīt objektīvu atbildi. Patiesībā svarīgs ir tikai viens – es pašlaik rakstu latviski, un šis moments, kas tūlīt tiks iesprostots laika upē, vienmēr tāds būs, kamēr es sevi atcerēšos. Tāpēc, attiecinot arī uz mani, var teikt: “Valoda dzīvo, ja Tu tajā runā”.

Ketrina Upīte- Geistarde

Ikšķiles vidusskolas 10.kl. skolniece

Palīdzēsim valodām nenomirt!

    Valodai, tāpat kā cilvēkiem, vajag vidi, kurā dzīvot.

    Valodai vajag ķermeņus, kuros pabūt, muti, kurā pastaipīties, un galvu, kurā pagulēt.

    Tāpat kā cilvēkiem, tai vajag uzmanību un mīlestību, lai izdzīvotu, valodai vajag izrunāties. Valoda būs dzīva, kamēr tu tajā runā. Tā pārtiek no tevis. Lielās valodas, kā, piemēram, angļu valoda, neizmirs ilgi, tām ir daudz ķermeņu, mutes un galvu, kur dzīvot. Tāpat arī krievu valoda. Tās ir populāras un spēcīgas savā lielumā.

     Valodas ir skaistas un īpašas, katra savā veidā. Katrai ir sava vieta daudzvalodu vidē. Ja valodas mirst, tad uz neatgriešanos. Bet varbūt cerēt, ka uzradīsies kāds, kas tomēr kādā no tām runā?

    Mums, cilvēkiem, ir jāpalīdz valodai nenomirt. Tev, man, viņiem, jums – mums visiem!

Gabriels Šīmanis

Ikšķiles vidusskolas 10. kl. skolnieks

Valoda dzīvo, ja tu tajā runā

   Vai krūze pazūd, ja to noliek citā istabā? Nē, tā ir tai vietā, kur mēs to atstājam. Vai tas ir tāpat ar valodu? Atbildēt droši nevar.

   Mirušās valodas piemērs mums ir latīņu valoda, bet to vēl joprojām lieto zinātnē. Tad kā var nojaust, vai valoda ir dzīva vai mirusi? Kā valoda var dzīvot vai nomirt?

   Varbūt valoda pārstāj dzīvot, kad to pārstāj lietot? Bet latīņu valoda tiek uzskatīta par mirušu valodu, neskatoties uz to, ka tiek vēl joprojām lietota.

   Tad tomēr kā var noteikt, vai valoda dzīvo? Es nojaušu, ka to nosaka valodnieki pēc tā, cik aktīvi valodu izmanto ikdienā, nevis tikai zinātņu nozarēs.

   Tādā gadījumā – jā! – valoda dzīvo, ja tajā runāju ... ne tikai ES, bet arī CITI!

Elīna Kārkliņa

Ikšķiles vidusskolas 10. kl. skolniece

Valodiņa, valodiņa!

Valodiņa, valodiņa

Skaista mana valodiņa.

Gāju tautās runāties(i),

Gāju viena padziedāt(i).

Valodiņa daiļa bija,

Man uz mēles uzdancoja,

Kamēr runāj’, padziedāju

Valodiņa dancoj’ daiļi.

Kad tautiņas nerunāja,

Valodiņa klusi dziest,

Izdziest, pazūd valodiņa,

Nav vairs, ar ko runāties(i).

Valodiņa, valodiņa,

Skaista mana valodiņa,

Ņem valodu tautiņās,

Lai valoda dancot var